Ja būtu jāizvēlas savs ceļš vēlreiz, atkal kļūtu par ārsti

Ir ārsti, kuri instrumentu tur kā vijoles lociņu – ar vieglumu, mieru un izjūtu. Un, ja tas izdodas, tas parasti nozīmē arī īpašu profesionālo kvalitāti. Gastroenteroloģes Ilonas Vilkoites profesionālais ceļš sākās nevis auditorijā, bet jau bērnībā, kad pirksti pirmo reizi pieskārās instrumenta stīgām. Pirms iemācījās strādāt ar endoskopu, viņa turēja rokās vijoles lociņu. Pirms apguva medicīnas precizitāti, viņa iepazina mūzikas ritmu, kustību smalkumu un spēju sajust katru niansi. Iespējams, tieši mūzikas skola viņai iemācīja to, ko nevar izlasīt nevienā mācību grāmatā – kā vienlaikus ar rokām un sirdi pieskarties cilvēkam.

Kā jūs pati šobrīd raksturotu savu dzīves posmu – skrējienā, līdzsvarā vai jaunā sākumā?

No visa mazliet. Iekšēji jūtos ļoti līdzsvaroti, jo manas bāzes lietas ir sakārtotas un stabilas. Ar “bāzi” es domāju savas pamatvērtības – tā ir izglītība, karjera, ģimene un bērni. Tur man ir iekšēja drošība, pārliecība un miers. Taču ikdienā, protams, ir skrējiens. Pienākumu ir daudz – klīniskais darbs, darbs ar rezidentiem, uzņēmējdarbība, ģimene. Tas prasa dinamiku, spēju nepārtraukti pārslēgties un nezaudēt fokusu. Un vienlaikus šis ir jauns sākums. Jau pavasarī Rīgā, Krišjāņa Valdemāra ielā durvis vērs Dr. Vilkoites Vēdera klīnika, tāpēc jautājums ir ļoti trāpīgs – šobrīd vienlaikus esmu gan līdzsvarā, gan skrējienā, gan kaut kā jauna sākumā. 

Tā nav tikai jauna darbavieta – tā ir ideja, kurai esat ticējusi jau ilgi. 

Jā. Latvijā ir ļoti pietrūcis vietas, kur cilvēks var atnākt un patiešām saprast, kas notiek ar viņa vēderu. Šī klīnika būs gan tiem, kuri vēlas par sevi rūpēties preventīvi, gan tiem, kuri jau saskārušies ar kādām vēdera veselības problēmām un meklē risinājumus. Tā būs vieta sarunai, izpratnei un atbalstam – gan cilvēkam, kurš jūtas labi, bet grib laikus apzināt iespējamos riskus, gan tam, kuram jau nepieciešama palīdzība konkrētu traucējumu gadījumā. Klīnikas telpas ir veidojusi arhitekte Zane Tetere-Šulce, un viņai ir izdevies radīt vidi, kur medicīna nesākas ar bailēm. Mēs zinām, ka gremošanas trakta slimības ir cieši saistītas ar emocijām, stresu, trauksmi un iekšējo spriedzi, tāpēc man bija svarīgi, lai pacients, ienākot šajā klīnikā, vispirms sajūt mieru. Ir padomāts gan par funkcionalitāti, ko prasa gastroenteroloģijas klīnikas specifika, gan par komfortablu vidi, kas palīdzēs pacientam justies droši un mierīgi.

Vai atceraties brīdi, kad sapratāt – medicīna būs mans ceļš?

Man ir ļoti liela pateicība Rīgas 64. vidusskolai, jo 8. klasē, pārejot uz šo skolu, pedagogi manī pamanīja un palīdzēja atklāt dažādus talantus. Izrādījās, ka esmu multi talantīga – labi dziedāju un man uzticēja solo partijas, viegli padevās valodas, atklājās arī mans ķīmijas un bioloģijas potenciāls, kas līdz tam “dusēja”. Bija īstie pedagogi – skolotājas Inese Petere un Daila Zeidaka, kas palīdzēja man ieraudzīt savas stiprās puses tieši šajos priekšmetos. Tajā brīdī viss nostājās savās vietās. Jau no 8. klases regulāri apmeklēju Rīgas Stradiņa universitātes Atvērto durvju dienas, un patiesībā man vairs nebija citu domu – mans ceļš ieguva ļoti konkrētu virzienu.

Vecāki atbalstīja jūsu izvēli?

Vecāki mēģināja mani no šī ceļa atrunāt. Medicīna viņiem, tāpat kā man, bija kaut kas jauns un nezināms. Par medicīnas studijām klīda daudz leģendu – ka tās ir grūtas, laikietilpīgas, emocionāli smagas. Viņi no sirds mēģināja mani pasargāt, norādot, ka ir arī vieglāki ceļi. Bet, par laimi, es tik un tā aizgāju savu ceļu, un nevienu brīdi to neesmu nožēlojusi. Pēc vidusskolas stājos ne tikai Rīgas Stradiņa universitātē, bet arī Latvijas Universitātē – gan Ķīmijas, gan Medicīnas fakultātē. Tas drīzāk bija izaicinājums pašai sev, lai pārliecinātos, ko spēju. Iestājpārbaudījumus izturēju, tomēr izvēlējos Rīgas Stradiņa universitāti, jo gan toreiz tā domāju, gan šodien uzskatu, ka tā ir vislabākā vieta, kur apgūt medicīnu.

Vai ceļš līdz ārstes profesijai bija gluds vai ar līkločiem un šaubu pagriezieniem? 

Es teiktu, ka man ļoti paveicās ar cilvēkiem savā ceļā. Protams, ārsta profesija nekad nav viegla. Tajā ir daudz izaicinājumu – gan nogurums, gan pārslodze, gan brīži, kad šķiet, ka spēku ir mazāk nekā pienākumu. Ir iespējams izdegt gan studiju laikā, gan jau strādājot. Taču es nekad nejutos viena – man līdzās bija pasniedzēji, kuri ne tikai mācīja, bet arī ticēja un palīdzēja. Mūsu grupā atbirums bija niecīgs – gandrīz visi, kuri sākām, arī nonācām līdz finišam. Arī tas deva sajūtu, ka ejam kopā, nevis katrs viens pats cauri grūtībām. Arī rezidentūrā man bija ļoti spēcīgi mentori, kuri mani patiesi atbalstīja ceļā uz gastroenteroloģiju. Tāpēc varu teikt, ka mans ceļš nebija gluds, bet tas nebija arī akmeņains. Nebija tādu brīžu, kad gribētos visu pamest un iet citā virzienā. Es jau no sākuma zināju, ka nebūs viegli. Ne velti ir teiciens Per aspera ad astra (no latīņu valodas – “Caur ērkšķiem uz zvaigznēm”). Studijas nav vieglas, darbs nav viegls, bet tas ir katras negulētās nakts vērts.

Kāpēc tieši gastroenteroloģija – kas jūs tajā uzrunāja?

Iestājoties universitātē, esam saskatījušies filmas, un sapņi ir lieli un drosmīgi – pirmajā kursā visi esam neiroķirurgi vai kardioķirurgi. Par neirologu vai ģimenes ārstu tad reti kurš domā. Taču studiju laikā gastroenteroloģijā nozīmīgu lomu nospēlēja spilgtas personības. Profesors Anatolijs Danilāns, profesors Juris Pokrotnieks – viņi studentus burtiski iedvesmoja. Ar tādu aizrautību un degsmi, kā viņi pasniedza savu priekšmetu, es pat brīnos, ka puse kursa neaizgāja tieši uz gastroenteroloģiju. Tajā brīdī arī manī šis virziens sāka ļoti rezonēt. Studiju laikā es diezgan ilgi strādāju arī praktiski – kā sanitāre, vēlāk kā māsa ginekoloģijas nodaļā. Bija domas arī par ginekoloģiju, par ķirurģiju. Un te man jāsaka paldies manam vīram, ar kuru esam kopā jau no studiju pirmā kursa. Apprecējāmies pēc augstskolas absolvēšanas. Viņš mani pārliecināja, ka augstas kvalitātes ķirurģiju konkrēti man būs grūti savienot ar stabilu ģimenes dzīvi. Tāpēc izvēlējos kaut ko “pa vidu”. Gastroenteroloģija ļoti sasaucas ar ķirurģiju – mēs ikdienā veicam arī invazīvas manipulācijas, tā ir “mazā ķirurģija” ar terapijas domāšanu. Un man šajā specialitātē pietiek laika un kapacitātes visam – gan ārstniecībai, gan zinātniskajam darbam, gan darbam ar rezidentiem, gan arī ģimenei. 

Kādā virzienā izvēlējās doties vīrs?

Viņš ir radiologs. Patiesībā mūsu intereses ļoti pārklājas – viņš specializējas vēdera izmeklējumos, un mūsu pacientu loks bieži sakrīt. Mēs arī mājās bieži pārrunājam gadījumus, dalāmies domās, meklējam risinājumus. 

Tas ir skaisti, ka darbs un dzīve var satikties nevis konkurencē, bet partnerībā. Bet, runājot plašāk – kā mūsu attiecības, darbs un ikdiena ietekmē veselību, kā tas “atspoguļojas vēderā”? 

Šis ir viens no aktuālākajiem jautājumiem mūsdienu gastroenteroloģijā. Vēl salīdzinoši nesen bija cita domāšana: ja sāp kuņģis, tātad – gastrīts, ja ir gastrīts, vainīga nepareiza ēšana. Taču šodien šī paradigma ir būtiski mainījusies. Patiesībā gastrīts pats par sevi visbiežāk nemaz nesāp, lielai daļai pacientu tas nerada izteiktus simptomus. Mēs arvien vairāk saprotam, ka daudzu vēdera problēmu gadījumā ļoti lielu lomu spēlē tā sauktā zarnu–smadzeņu ass – divvirzienu saikne, kur emocijas dod signālu gremošanas traktam, bet gremošanas trakts – centrālajai nervu sistēmai. Un te bieži veidojas apburtais loks: stress izraisa sāpes vēderā, nelabumu, vēdera pūšanos, caureju, savukārt šie simptomi vēl vairāk palielina trauksmi un spriedzi. Tādā situācijā standarta terapija vairs nepalīdz. Šodien arvien vairāk saprotam, ka ļoti daudzi simptomi gastroenteroloģijā patiesībā ir cieši saistīti ar dzīvesveidu, miega kvalitāti, stresu, attiecībām un vidi, kurā cilvēks dzīvo. Kļūst skaidrs, ka mums jāstrādā komandā – ar psihoterapeitiem, psihiatriem, fizioterapeitiem, neirologiem. Tas bija viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc izlēmu veidot savu klīniku. Vietu, kur skatīties uz cilvēku kopumā, nevis tikai caur vienu simptomu prizmu. Īpaši svarīgi tas ir funkcionālajiem pacientiem – tiem, kuriem izmeklējumi neko sliktu neuzrāda, bet viņu dzīves kvalitāte ir būtiski ietekmēta. Un mēs varam viņiem palīdzēt labi justies savā ķermenī, jo – mēs zinām, kā. 

Jūs ne tikai ārstējat, bet arī radāt – jums ir sava probiotiku līnija “I.V.Biotics”. Kāds ir šīs idejas personiskais stāsts? 

Te man jāsaka milzīgs paldies savām doktorantūras un promocijas darbu vadītājām. Kad iestājos doktorantūrā, man bija absolūta pārliecība, ka rakstīšu tikai par savu ilggadējo interešu lauku – resnās zarnas vēzi. Par to jau biju rakstījusi publikācijas, tur redzēju savu profesionālo virzienu, taču dzīve mēdz ieviest savas korekcijas. Profesore Sandra Lejniece un profesore Ilze Konrāde mani ārkārtīgi trāpīgi ievirzīja mikrobioma pasaulē, un šodien viņām par to esmu bezgala pateicīga. Milzīga pateicība arī Latvijas Biomedicīnas pētījumu un studiju centram, kas man ļoti palīdzēja pētījumos par mikrobiomu. Strādājot šajā laukā, pamazām sapratu ko ļoti būtisku: mēs, gastroenterologi, savā ikdienā strādājam ar probiotikām – tās ir daļa no ārstēšanas algoritmiem, viens no pirmajiem soļiem, ar ko sākam palīdzēt pacientam mazināt sūdzības. Lielai daļai pacientu šīs baktērijas patiešām strādā, uzlabojot dzīves kvalitāti. Rakstot disertāciju un gandrīz sešus gadus pavadot pētniecībā, man pavērās daudz plašāks skats – baktēriju nozīme neaprobežojas tikai ar gremošanas trakta slimībām, tās ietekmē arī citas sistēmas, visu organismu kopumā. Sāku skatīties, kas notiek pasaulē, un atklāju, ka ir zīmoli, kas jau iet šo ceļu, domā dziļāk un drosmīgāk. Protams, nekas nenotiek vienatnē. Konsultējos ar zinošākiem cilvēkiem, lūdzu padomu, un te gribu pateikties profesoram Aivaram Lejniekam, kurš mani ļoti iedrošināja un virzīja uz priekšu, sakot: “Nebaidies, dari!” Un tā, paralēli disertācijas rakstīšanai, vairāku gadu laikā pamazām dzima arī doma par savu probiotiku līniju. Sāku meklēt sadarbības partnerus, kas palīdzētu šo ideju realizēt praktiski. Un te jāsaka, ka dzīve mani kaut kā ļoti precīzi saved ar īstajiem cilvēkiem. Man bija pacients, kurš reiz teica, ka varu vērsties pie viņa, ja vajadzīga palīdzību farmācijas jomā. Tā izveidojās ļoti veiksmīga sadarbība. Mans uzņēmums funkcionē jau trešo gadu un jāatzīst, ka ar ļoti labiem rezultātiem. 

Vai tas ir vairāk biznesa projekts vai sirdslieta?

Ja godīgi, es no biznesa neko nesaprotu. Es tajā iegāju bez pamata zināšanām, bez domas “taisīt biznesu”. Tā nebija stratēģija, tas bija vairāk impulsīvs solis. Metos šajā avantūrā ar iekšēju sajūtu, ka gribu radīt kaut ko, ko varētu piedāvāt saviem pacientiem – cilvēkiem ar konkrētām sūdzībām un vajadzībām. Kā tas viss varētu izvērsties, sākumā pat īsti nedomāju. Man bieži dzīvē tā ir – es sajūtu, ka kaut kas varētu būt noderīgs, un es to daru. Nevis izdevīgs, bet tieši noderīgs. Un arī šoreiz man nebija biznesa plāna un ambīciju. Es vienkārši palūdzu saražot mazāko iespējamo apjomu, un tas tika izpirkts burtiski pāris nedēļu laikā. Tā arī viss aizgāja – pats no sevis. Šodien redzu, ka tas ir ieguvums ne tikai maniem pacientiem, bet, domāju, arī valstij kopumā – caur veselīgākiem cilvēkiem un atbildīgu pieeju. Un es ļoti ceru, ka tas ir arī iedrošinājums maniem kolēģiem – nebaidīties realizēt savas idejas. Bailes ļoti ierobežo. Mēs, ārsti, esam audzināti šaubīties, būt piesardzīgiem, nepārsteigties, un medicīnā tas ir pareizi, jo ir slimības, kuru izcelsmi mēs līdz galam vēl nesaprotam. Taču šī piesardzība bieži kļūst par bremzi – ja ļaujamies tikai nedrošībai, mēs nekad neuzzinām, kā kāda ideja varētu izvērsties. Man šis projekts bija ļoti interesanta un iedvesmojoša pieredze, un tas kļuvis par iedrošinājumu arī pašai sev – jauniem soļiem, jaunām idejām. Un arī citiem gribu teikt: ļaujieties! Nepamēģināsiet, nekad neuzzināsiet! Var nesanākt, un tas arī ir normāli. Bet, ja sanāks, iespējams, tas kādam ļoti palīdzēs. 

Kā ārstes darbs ir mainījis jūsu pašas attiecības ar savu veselību? Jūs sevī vairāk ieklausāties vai kontrolējat?

Protams, pamatā ir zināšanas, kas mums kā ārstiem ir par savu ķermeni un fizioloģiju, bet ar gadiem nāk klāt arī sajūta par sevi. Tas, kā šīs zināšanas izmantoju trīsdesmit gadu vecumā, ļoti atšķiras no tā, ko daru četrdesmit gados. Tagad vairāk ieklausos sevī. Saprotu, ka ir jāizguļas, ka ir būtiski, ko es ēdu, un skaidrs, ka alkohols neizbēgami ietekmēs nākamo dienu. Domāju arī par savu emocionālo līdzsvaru – izvairos no toksiskiem cilvēkiem, kuri atņem enerģiju, neko nedodot pretī. Un vēl man svarīga ir kustība. Manuprāt, bez fiziskām aktivitātēm cilvēks 21. gadsimtā vispār nevar pilnvērtīgi eksistēt. Šīs ir ārkārtīgi svarīgas bāzes lietas, un tikai pēc tam nāk profilaktiskie izmeklējumi un mērķētas analīzes. To saku arī saviem pacientiem: ja nav sakārtota “bāze”, var taisīt analīzes un dzert zāles, bet tās nesniegs pilnvērtīgu efektu. Neviens ārsts nespēj darīt brīnumus, ja vien pacients nav līdzestīgs.

Kas pirms desmit gadiem bija savādāk?

Pirms desmit gadiem dzīve bija daudz intensīvāka citā nozīmē – bija mazi bērni, daudz laika jāvelta ģimenei, studijām. Tagad bērni ir paaugušies – dēlam Rodrigo ir 17 gadu, meitai Karīnai – 13. Tagad ir vieglāk un mierīgāk, un līdz ar to atveras arī “cita telpa” – man pašai sev, mums ar vīru divatā. Gadiem ejot, mainās ne tikai ritms, bet arī ķermeņa valoda. Trīsdesmit gados miegs nebija prioritāte – es varēju arī negulēt un tāpat visu paspēt. Tagad ļoti skaidri zinu: ja nebūšu izgulējusies, nākamā diena būs ar krietni mazāku jaudu. Tā ir cita apziņa par sevi. Tagad ir mazāk skrējiena, vairāk klātbūtnes.

Kas ikdienā palīdz atgūt spēku un enerģiju?

Man patiesībā tālu nav jāmeklē – es ļoti piepildos ģimenē. Mans galvenais enerģijas avots ir mani tuvākie – vīrs, bērni, vecāki, brālis ar ģimeni un arī vīra ģimene. Man ir ļoti paveicies – man ir stipra, laba ģimene. Tā ir mana enerģijas ieguves vieta. Man svarīgs ir arī sports, bet tas jau sen vairs nav tikai hobijs. Vairāk nekā desmit gadu kustība ir mana ikdienas disciplīna, mana rutīna. Ļoti daudz man dod arī ceļojumi. Tur es atgūstos citā veidā – ne tikai atpūšos, bet arī iedvesmojos. Ceļojumos man dzimst idejas, mainās skatījums – redzot, kā cilvēki dzīvo citur, kā veido savas attiecības, vidi, pilsētas. Piemēram, šo gadu sagaidījām Katarā, un šī valsts uz mani atstāja ļoti lielu iespaidu. Sapratu, ka viss var būt arī pavisam citādi. Tas paplašina domāšanu. Tomēr spēka un enerģijas “bāze” man vienmēr ir mājas. Ja esmu kopā ar ģimeni, man pat neko daudz nevajag – es ļoti ātri atgūstos. Ceļojumi iedod jaunu redzējumu, bet ģimene iedod mieru. Un no miera arī rodas enerģija.

Tas palīdz darbā “neizdegt”?

Atskatoties atpakaļ, saprotu, ka esmu bijusi “izdegusi” jau vairākas reizes. Domāju, daudzi ārsti atbildētu līdzīgi. Bet mēs esam kā Fēnikss – atkal ceļamies no pelniem, jo nav jau citas izvēles. Dzīve iet uz priekšu, pacienti gaida, un katram pašam ir jāatrod savs resurss, no kura atkal piecelties. Man ļoti palīdz tas, ka šajā ceļā neesmu viena. Mans vīrs ir arī mans kolēģis, viņš iet cauri tieši tam pašam, un mēs viens otru jūtam, “nolasām” bez vārdiem. Kad redzam, ka vienam kļūst par smagu, otrs paņem daļu no nastas. Dažreiz tie ir pareizie vārdi, dažreiz vienkārši praktiska palīdzība. Katram šis resurss ir citur. Man tas ir tuvinieku kontakts. Sarunas. Kopā būšana. Kopīga atpūta. Un no tā arī dzimst spēks iet tālāk.

Vai ārsta karjera prasa upurus?

Manā gadījumā – nē. Liekot roku uz sirds, varu atzīt, ka neko patiesi lielu neesmu upurējusi. Tas, ko esmu gribējusi, manā dzīvē ir noticis. Jau divdesmit gadu vecumā ļoti skaidri zināju, ka gribu ģimeni un bērnus. Tas man bija pat svarīgāk par karjeru. Un, ja dzīve būtu likusi izvēlēties starp ārsta ceļu un ģimeni, mana prioritāte būtu bijusi absolūti skaidra – tā būtu ģimene. Man ir paveicies, ka esmu varējusi abus savienot. Nav bijis tā, ka būtu nācies atteikties no kaut kā būtiska. Nu, jā, jaunībā kādreiz neaizgāju uz kādu ballīti vai pasēdēšanu ar draugiem, bet uz kopējā fona tas ir tik niecīgi. Varbūt vienīgais, ko, “patinot filmu atpakaļ”, būtu gribējusi – vairāk laika pavadīt ar bērniem, kad viņi bija pavisam mazi. Tolaik bija daudz darba, abi ar vīru bijām dežūrās, pieņemšanās, poliklīnikās, un bērni izauga ļoti ātri. Taču arī tur man paveicās. Man bija stiprs ģimenes atbalsts – ome, kura pieskatīja un ielika bērnos vērtības, par kurām šodien esmu pateicīga. Mēs varējām strādāt, zinot, ka bērni ir drošībā un mīlēti. Protams, tagad, kad bērni jau lieli, ir mazliet skumji apzināties, cik ātri tas viss paskrēja. Bet kopumā, skatoties uz savu ceļu, varu teikt – dzīve ir salikusies ļoti harmoniski. 

Kas jūsos veidojis šo līdzsvaru starp darbu un ģimeni, no kā esat mācījusies galvenās dzīves vērtības?

Ļoti daudz man ir devusi mana ome, tēva mamma, kura jau ir aizsaulē. Viņa aktīvi piedalījās manā audzināšanā un būtībā palīdzēja veidot manu personību. Vecāki bija ļoti aizņemti un noslogoti. Brālis, kurš ir septiņus gadus jaunāks, aktīvi spēlēja hokeju, vēlāk kļuva par treneri, un liela daļa vecāku uzmanības bija veltīta tieši viņam. Tajā laikā man “pieslēdzās” ome. Viņa bija īsta latgaliete, stipra sieviete ar stabilām un skaidrām vērtībām. Viņa manī ielika pašus pamatus – attieksmi pret darbu, cilvēkiem, sevi. 

Vai jūsu ģimenē ir kādas savas mazās tradīcijas, ko visvairāk sargājat?

Jā, un man tās ir ļoti, ļoti svarīgas. Tradīciju sajūta man nāk jau no bērnības, no manas ģimenes. Mēs vienmēr visi kopā svinējām Ziemassvētkus, dzimšanas un vārda dienas.

Man ir paveicies arī ar to, ka mūsu ar vīru vērtības sakrita. Mēs satikāmies ļoti jauni – esam kopā jau vairāk nekā divdesmit piecus gadus –, un šīs sajūtas par mājām, piederību un kopā būšanu veidojām kopā. Mums jau sākumā bija līdzīga bāze, tāpēc ģimenes tradīcijas organiski ienāca arī mūsu ikdienā. Mēs tieši tāpat svinam Ziemassvētkus, visas dzimšanas un vārda dienas. Patiesībā mēs ģimenē daudz ko svinam, ja ir kaut mazākais iemesls satikties, mēs to izmantojam. Jo patiesi uzskatām, ka svētku nevar būt par daudz. Sanākam kopā mana ģimene, brāļa ģimene, vecāki. Gandrīz visi esam Rīgā, tikai vīra vecāki dzīvo Kuldīgā, bet pie katras iespējas braucam arī pie viņiem. Tas, ka ģimene ir plaša, ka bērniem ir daudz māsīcu un brālēnu, dod viņiem drošības sajūtu. Stabilitāti. Domāju, cilvēku ir grūtāk izšūpot, ja viņam ir stabilas saknes. 

Jūsu dēls tagad ir tādā vecumā, kādā pati jau diezgan skaidri zinājāt savu dzīves ceļu. Vai viņš jau jūt, kurp grib doties?

Izskatās, ka jā. Viņš mācās 11. klasē un apmeklē RSU sagatavošanas kursus. Ja nekas būtiski nemainīsies, ļoti iespējams, ka ies mūsu pēdās. Un par to esmu ļoti priecīga.

Nemēģināsiet atrunāt?

Nē. Ja viņš pats jutīs, ka tas ir viņa ceļš, mēs būsim blakus un atbalstīsim. Jo medicīna ir labs ceļš, kuru iet. 

Un kā ar meitu?

Viņai ir 13 gadi. Ilgus gadus viņa ļoti nopietni nodarbojās ar daiļslidošanu – gandrīz desmit gadus tā bija liela viņas dzīves daļa. Pagājušajā pavasarī, diemžēl, bija trauma, un šobrīd viņai slidošanā ir pauze. Kā viss izvērtīsies tālāk, vēl nevar zināt. Es gan nebrīnītos, ja viņa kādreiz izvēlētos līdzīgu ceļu kā mēs. Viņa ir ļoti empātiska, arī mācību priekšmeti, kas saistīti ar medicīnu un loģisko domāšanu, viņai padodas un interesē. Taču vēl ir par agru spriest, lai vēl skatās un vēro pasauli. Ja dēls ir ļoti nosvērts, mierīgs un pragmatisks, tad meita ir pavisam citāda – daudzpusīga, radoša, un viņa mums var sagādāt arī pārsteigumu.

Kurš no jums abiem ir pragmatiskais un nosvērtais?

Viennozīmīgi – vīrs. Mēs patiesībā esam diezgan lieli pretstati. Es esmu ātra, ugunīga, man idejas piedzimst momentā, un man gribas visu uzreiz, bez liekas vilcināšanās. Savukārt viņš ir tas, kurš pasaka: pagaidi, nomierināmies, paskatāmies vēlreiz, ļaujam lietām nosēsties. Tieši tāpēc mēs viens otru labi balansējam. Es iedodu impulsu un enerģiju, viņš – mieru un struktūru. Kad es aizraujos, viņš piebremzē, bet, kad viņš kļūst pārāk piesardzīgs, es viņu mazliet izaicinu iet uz priekšu. Tā ir bijis jau kopš studiju laikiem. Es biju ļoti strauja, kategoriska, ja kaut kas šķita netaisnīgi, uzreiz gāju “cīnīties par taisnību”. Savā jaunības maksimālismā uzskatīju, ka viss ir tikai melns vai balts, bez starptoņiem un vidusceļa. Bet viņš, kā īsts kurzemnieks, bija mierīgāks un spēja “nomierināt” arī mani. Protams, gadiem ejot, esmu iemācījusies – gan no pasniedzējiem, gan no pacientiem, gan no dzīves –, ka pasaule nav melnbalta, ka strauji secinājumi un ātri lēmumi ne vienmēr ir pareizi. Reizēm labāk ir paklusēt, padomāt, ļaut situācijai “nosēsties”, un tikai tad runāt. Tagad skatos plašāk, pamanu arī starptoņus un saprotu, ka tajos arī rodas īstā līdzsvara sajūta – gan ģimenē, gan profesijā, gan pašai sevī.

Kas jūs šobrīd dara patiesi laimīgu?

Tas, ka savā dzīvē esmu izveidojusi un ilgtermiņā noturējusi tās pamatvērtības, bez kurām mana dzīve nebūtu pilnvērtīga. Tās ir mājas, kur atgriezties, cilvēki, uz kuriem var paļauties, un iekšējs miers, ka viss svarīgais manā dzīvē ir savās vietās. Bez stipras ģimenes nekas cits mani līdz galam nepiepildītu. Ja mājās viss ir labi, viss pārējais kļūst otršķirīgs, tad jebkuras ārējās grūtības ir pārejošas. 

Cik daudz laimes ir ikdienas sīkumos?

Ļoti daudz. Patiesībā tieši sīkumi, tie mazie, ikdienišķie mirkļi ir pamata laimes avots. Tā var būt meitas no keramikas uztaisīta sirsniņa, ko viņa man uzdāvina. Tā var būt dēla negaidītā aizrautība ar ģitārspēli. Kad dzirdu, kā viņš savā istabā spēlē, tas mani patiesi piepilda. Bērnībā vedu viņu uz mūzikas nodarbībām, bet toreiz tas viņu neuzrunāja. Tagad viņš pats ir sācis spēlēt. 

Kovida laikā mēs beidzot piekritām bērnu lūgumam un nopirkām suni – Džeka Rasela terjeru. Es pat nezinu, kā mēs agrāk bez viņa dzīvojām! Šodien savu ikdienu bez Marko vairs nevaram iedomāties. Ir tik labi, ka bērni aug kopā ar suni – viņi mācās rūpes, maigumu, uzticību. Viņš mūsu ģimenē tiešām ir ļoti mīlēts. Kad pārnāku mājās, nav priecīgāka radījuma par Marko, it kā es būtu viņa visgaidītākais notikums dienā. Tā ir tāda beznosacījuma mīlestība tās vispatiesākajā formā. Es tiešām nesaprotu, kā cilvēki dzīvo bez suņa… 

Kas ir tas, kas jūs patiesi piepilda ārpus darba, ģimenes un ikdienas rūpēm?

Dziedāšana. Mēs, latvieši, taču esam tauta, kas dzied. Pateicībā atkal atgriežos savā Rīgas 64. vidusskolā, kur dziedāju korī. Acīmredzot, pietiekami labi, ja mani virzīja arī solo priekšnesumiem. Vēlāk dziedāju arī Rīgas Stradiņa universitātes korī. Ja man būtu vairāk brīvā laika, dziedāšana būtu viena no pirmajām lietām, kam to veltītu. Pagaidām tas nav “saslēdzies”. Man šķiet, ka tas atnāks tad, kad būs īstais brīdis. Es to gaidu, jo man ir sajūta, ka dziedāšana varētu man dot dziļu piepildījuma sajūtu. 

Ir jūtams, ka mūzika bijusi klātesoša jau bērnībā. Kāds bija jūsu ceļš mūzikā?

Bērnībā mācījos Emīla Dārziņa mūzikas vidusskolā, kur spēlēju vijoli. Domāju, ka šis laiks man iemācījis ļoti daudz – empātiju, koncentrēšanos, pacietību, spēju ieklausīties niansēs. Tās ir vērtības, kas noder arī medicīnā. Mana skolotāja, Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas “Gaiļezers” Endoskopiju nodaļas vadītāja daktere Anita Lapiņa reiz teica, ka endoskopista rokām jābūt kā mūziķa rokām, ka ir ārsti, kuri endoskopu tur kā vijoles lociņu – ar vieglumu un izjūtu. Ja tas izdodas, tas parasti nozīmē arī augstu profesionālo kvalitāti. Varbūt tieši tāpēc endoskopista profesija ar mani tik organiski saslēdzās. 

Vai jums mājās ir vijole?

Vairs nav, to rokās neesmu turējusi jau gandrīz divdesmit gadu. Nav arī bijusi sajūta, ka gribētos atsākt spēlēt. Taču, kad aizeju uz Operu un redzu mūziķus, uz mirkli pārņem nostaļģija – kā būtu, ja būtu, varbūt arī es šodien spēlētu orķestrī… Un tomēr es zinu, ka mans ceļš ir bijis pareizs. Ja man šodien vēlreiz būtu jāizvēlas starp skatuvi un medicīnu, es atkal izvēlētos medicīnu. 

Santa Raita
Žurnāls OK